Kad atjaunojās neatkarīga un demokrātiska Latvijas valsts, Latvijā radās sinodāla luteriskā baznīca. Latviešu luterisma augstākā pārstāvniecība vēlējās bīskapa varā balstītu, tātad autokrātisku baznīcas struktūru.
Tāpēc sinodāli
demokrātiskas struktūras aizstāvis Sigurds Sproģis tika atstādināts no amata un
kalpošanas. Četras draudzes izvēlējās palikt kopā ar savu mācītāju, arī tāpēc,
ka gribēja būt atbildīgi un demokrātiski kristieši, un kļuva par patstāvīgām
jeb autonomām draudzēm, ko valsts tiesiski atzina un atzīst, kopbaznīcai par
lielu nepatiku.
Četrās autonomajās draudzēs Aizputē, Cīravā, Valtaiķos un Snēpelē (atšķirībā no kopbaznīcas) draudzes garanti ir lēmēji organizatoriskos, administratīvos un finansiālos jautājumos. Viņi rūpējas par ēkām, par turēšanos pie evaņģēliski luteriskās ticības apliecības, ir atbildīgi ilgās latviešu luteriskās baznīcas vēstures priekšā un nodrošina draudžu teoloģisko aprūpi ar akadēmiski izglītotu teologu palīdzību.
Visās četrās autonomajās draudzēs dievkalpojumi tiek noturēti izcilās (baznīcai un mākslai vērtīgās) baznīcu celtnēs, tur notiek arī kristības, laulības un mirušo izvadīšana. Tiek laipni uzņemtas tūristu grupas, pēc iepriekšējas vienošanās ir iespējams saņemt garīgus vārdus. Bieži interesi izrāda ģimenes un pat bijušie draudzes locekļi, kas sasnieguši vecumdienas, viņi vēlas atjaunot saikni ar baznīcu, kurā ir kristīti vai iesvētīti vai kur laulāti viņu vecāki. Šajās četrās baznīcās bieži vēršas cilvēki, kas klaidā ilgojas pēc dzimtenes. Jāpiemin, ka šīs četras baznīcas (neskaitot Aizputi) ir ļoti labā stāvoklī, lielā mērā saglabājušas seno iekārtojumu. Par to rūpējas draudzes locekļi.
LELB noraidošā nostāja pret seno Kurzemes bīskapa katedrāli Aizputē, kavējot reģistrāciju zemesgrāmatā, turklāt jau tajā laikā, kad Aizputē nebija LELB draudzes, radījusi lielu kaitējumu ēkas stāvoklim. Tādas attieksmes rezultātā šī vēsturiski svarīgā baznīca varējusi saņemt palīdzību tikai ar vietējiem spēkiem un līdzekļiem, bet nav pieejami citi līdzekļi. Katrā ziņā šis dievnams ir iespaidīgs, un tā atjaunošanas vajadzības kliedzoši liecina par LELB netaisnību jautājumā par episkopālu vai sinodālu baznīcu, par sieviešu ordināciju, par īpašuma tiesībām. Vai vietējai draudzei ir pašnoteikšanās tiesības, vai arī tai ir jāpakļaujas? Nav kompromisu, izņēmumu, te valda stiprākais…
Autonomās luteriskās draudzes balstās uz luteriskajiem apliecības tekstiem, uz Latvijas ev. lut. baznīcas satversmi 1928. gadā, un uz saviem 1991. gada statūtiem, un tās pievienojas Eiropas baznīcu noslēgtajai “Leienbergas konkordijai”.
Autonomās luteriskās draudzes priecājas par ārzemēs dzīvojošo un strādājošo latviešu kristiešu uzticību. Brīvdienās Latvijā viņi labprāt nāk uz autonomo luterisko baznīcu kristīt savus bērnus, saņemt svētību laulībai, ģimenes lokā svinēt Svēto Vakarēdienu. Tuvība ārpuslatvijas luterāņu baznīcai palīdz teoloģiskajam un pastorālajam darbam. LELBĀL atbalsts stiprina tos, kas Latvijā tiecas uz sinodālu baznīcu un tādu atbalsta.
Aptuveni 60 baznīcas un Baltijas dzīvē ieinteresētu cilvēku pēdējā pusotra gada laikā ir palīdzējuši finansiāli uzturēt pēc Sigurda Sproģa nāves radušos vakanto mācītāja vietu. Taču autonomās draudzes nevar ilgstoši balstīties uz ārzemju palīdzību. Pamazām veidojas pašfinansēšanās koncepcija. Tā ir saistīta ar draudzes nodokli, ko katrs brīvi izvēlas, ar samaksu par kazuālajām darbībām, ar iespējamo zemes nomas maksu, dzīvokļu izīrēšanu un kolektēm. Lietuvā vairāki mācītāji ir dibinājuši un izveidojuši diakonijas organizācijas, ko atbalsta valsts. Tādējādi šo organizāciju vadītāji saņem honorāru mācītāju apmaksai. Ir iespējams domāt par agrāras darbavietas izveidi Valtaiķos, tas būtu baznīcas amats, palīdzot slēptā konfliktā iesaistītajiem latviešu zemniekiem pret lielajiem zemes iepircējiem, lielzemniekiem un kooperācijām. Iespējams, te var izmantot Eiropas finansējumu. Teoloģiski izglītots mācītājs tādējādi varētu saņemt akadēmiski atbilstošus ienākumus. Ir iespējams arī modelis, kad mācītājs strādā bez atlīdzības, saņemot tikai kompensāciju par kalpošanas izdevumiem. Tādā gadījumā mācītājam jāstrādā cits maizes darbs, Baltijā tas nav neparasti. Pagaidām vēl joprojām neizmantotie ābeļdārzi, kas īstenībā ir baznīcas īpašums, arī turpmāk rūpēsies paši par sevi, jo LELB nav gatava radošai domu apmaiņai un abpusēji pieņemamam modelim, kā rīkoties ar tādiem īpašumiem kā baznīcu ēkas, mācītājmājas un kompensācijā saņemamajiem laukiem un mežiem. Ideju un īstenojamu modeļu netrūkst, katrā ziņā autonomā luteriskā baznīca ir gatava saimnieciski atbildīgam un teoloģiski pamatotam darbam.
Ieinteresēts apmeklētājs autonomās luteriskās baznīcas teoloģisko pamatvirzienu var iepazīt pēc atslēgvārda “Leienbergas konkordija” (Leuenberger Konkordie, Leuenberg Concord), informācija ir atrodama internetā. Autonomie luteriskie kristieši Latvijā apliecina, ka kristieši Eiropā ir izveidojuši dievbijības veidu, teoloģisko uzsvaru un dievkalpojumu tradīciju daudzveidību, taču tas mūs nešķir, bet dod pamatu apbrīnai un priekam par ticības dzīvīgumu.
Tālāk pievienoju šobrīd atbildīgā mācītāja adresi. Lūdzu, sazinieties ar viņu, ja esat latvieši ārzemēs, bet dzimtenē viesojaties īslaicīgi un vēlaties saņemt kristību saviem bērniem, svētību savai laulībai, kopā ar radiem saņemt Svēto Vakarēdienu vai mierinājumu sērās. Ja piekrītat, informēsim par Jums Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas, tuvākā draudze var ņemt Jūs savā dvēseļu aprūpē. Mūsu autonomās luteriskās draudzes ir atvērtas arī visas Latvijas kristiešiem luterāņiem, kā arī visiem, kas vēlas vairāk uzzināt par kristietību.
K. Lofts