Trešdienā, 2014.gada 9.jūlijā Cīravā bija aktīvo jauniešu diena. Precīzāk Cīravas Mācītājmājā. Šī Mācītājmāja - lai gan no ārpuses izskatās kā drupas - vēl šodien ir apdzīvota. Jā, 30 cilvēkiem šeit ir mājas - teica, mazliet vāciski runājoša, Ukrainā dzimusī, visu uzticības persona.
Ko vēl es šeit satiku - kādu staltu, izskatīgu kundzi, kura pārvietojās ar ķeblīša palīdzību, viņa to vienmēr pārlika kādus 10cm uz priekšu, tad tos pašus 10cm pievilka klāt savas kājas. Kad mēs atbraucām, viņa jau skaldīja malku. Kādu jaunu pāri, kuri ar mietiņiem piesēja savas kazas. Vairākus vīrus, kuri apstaigāja savus kartupeļu laukus, lamājās un draudēja ar kulakiem. Jaunas sievietes un veselus 12 bērnus, sākot ar zīdaiņiem līdz kādiem 15-16-gadīgiem. Daudzi braukāja ar maziem, tomēr vēl braukšanas kārtībā esošiem, velosipēdiem.
Man radās iespaids, ka visi šo dienu bija sev paņēmuši brīvu, pat sieviete, kura skaldīja malku. Guntars, doktorants no Rīgas, kurš bija mans tulks un kurš prata uzcelt speciālo telti (telti, kā „lauku virtuve", kuras iekšpusē var arī kurināt ugunskuru, tai spicē ir caurums, pa kuru iziet dūmi), bija acīmredzami pārsteigts, par to kādā dzīvīgā vidē mēs bijām nokļuvuši. 10-11 gadīgie puikas visu laiku sacentās skriešanā; vecākas kundzes (viena bija īpaši saposusies) nāca ar krēsliem; arī vīri no kartupeļu lauka bija atpakaļ, ļoti priecīgi, ka viens Mācītājs ir atbraucis. Pēc viņu domām, Mācītājs varētu atrisināt viņu problēmu. Jo no senākiem laikiem Mācītājs bija līdzzinošs par daudz ko un bieži arī ar skolotāja darbu nopelnīja sev iztiku. Es jautāju, kas tad ir par problēmu? Guntars iztulko: šaušanas atļauja! Mežacūkas ir tik nekaunīgas un pārdrošas palikušas, „ka tās zog mums kartupeļus pat tad, kad mēs esam uz kartupeļu lauka". Ja vien Mācītājs atļautu, viņi visas mežacūkas nošautu, ieroču viņiem esot. Kāpēc tad viņi to nejautā mežsargam vai pagasta priekšniekam? Atbilde bija diezgan loģiska: vai tad tā te saucās „Mežsarga māja" vai „Ciema priekšnieka māja"! Te ir „Vec-mācītāj-māja". (Ja vien viņi zinātu cik ātri LELB, ja vien viņi to varētu, te visu (atvainojiet!) likvidētu. Oficiāli baznīca nav šeit atbildīga par saimnieciskām rūpēm). Guntars, teoloģijas doktorants no Rīgas, kurš protot arī ķīniski - kā viņš man šurpceļā stāstīja - brīnījās - tāpat kā es - par Mācītājmājas iedzīvotāju loģiku. Kādreiz Mācītājmāja - uz mūžiem Mācītājmājā. Mežacūku jautājums palika neatrisināts. Jo pa šo laiku no ciema bija atbraukuši vēl vairāki bērni un baznīcas draudzes priekšniece ar kaimiņienēm, kuras palīdzēšot. Viss bija zināms un tūlīt pat saplānots! Ūdens vārīšanai jāvedot no ciema, jo vietējais „esot tikai tiem, kas pie tā pieraduši".Tā nu draudzes priekšniece oficiālo startu bija padevusi. Un tālāko režiju pārņēmu es, lai arī ne vienmēr tas bija tik vienkārši. Es izstāstīju,kas te šodien notiksies. Precīzāk: „ Mēs šodien, rīta agrumā, kā jau visi to zina, iekāpām greznā autobusā, jo gribējām doties nedēļu garā ceļojumā uz Marokas kāpām un tur 6 oāzes apmeklēt. No sākuma viss bija labi, bet tad autobuss aizdegās, visiem bija jāizkāpj un autobuss bija pagalam." Par ko līdzīgu bija dzirdējuši gandrīz visi un mēs būtu varējuši vēl ilgi to pārrunāt. Bet man bija kas cits padomā. „Ko mēs tagad darīsim? Palīdzība būs klāt tikai parīt!" Tad es atcerējos, ka pusnodegušajā autobusā zem sēdekļiem ir pārtika un pat viena telts. Es rādīju uz savu automašīnu, kas pa šo laiku bija «pārvērtusies" par nodegušo autobusu un teicu: «Apskatieties taču vai tur vēl ir kas lietojams!" Mans nabaga auto tika pārmeklēts un iztukšots: 2 lieli katli, daudz dārzeņi, liels gabals speķa, šķīvji, krūzes, telts, ūdenspudeles: Stāsts turpinājās! Stāsts, par šķietamo nelaimi pa ceļam uz kāpām, tika pieņemts. Ūdens vārīšanai bija sarūpēts, kartupeļi arī bija „klāt". Tika mizots un griezts; vīri rūpējās par ugunskuru; lielais katls tik uzcelts uz trijkāji; garšvielas un garšaugi sabērti ūdenī, tāpat arī viss pārējais. «Autobusā" pat naži bijuši. Vārīšana izvērtās par nopietnu spēli, kurā piedalījās gandrīz visi, pat vīri un bērni no apmēram 7gadu vecuma, tik dažas vecākas kundzes ne. Zupa vārījās.... (tā smaržo tik labi). Vien gaļas gabals varēja būt lielāks! Pa to laiku arī Guntars kopā ar lieliem puikām un jaunākiem vīriem bija sākuši telts celtniecību! Nomierinoši! Uz vakarpusi lielā telts bija gatava!
Zupai kāds laiciņš vēl jāvārās, noteikti kāda pusstunda un mēs sapulcējamies lielajā teltī. Vietas tur pietiek visiem. Ukrainā dzimusī kundze (viņai ir 65gadi?) kopā ar bērniem guļ uz grīdas, turpat arī pusaudži, vecāki, draudzes priekšniece, Guntars - visi ir teltī. Es visiem pa vidu. Stāstu laiks. Es stāstu par pazudušo aitu. Visiem liels prieks, kad mēs to atrodam. Šo stāstu tev izstāstīja Jēzus, saka ukrainiete. Noslēgumā esošo 23. Psalmu latviski iztulko Guntars ar sava mobīlā telefona palīdzību. Ik pa laikam mēs kādu aizsūtām paskatīties „ko dara zupa"! Tas nekas, ja tā vārās mazliet ilgāk, te arī ir jauki!
Pēc sauciena: «Zupa ir gatava!" (Guntars tūlīt man to iztulko!), iznākot no telts, es neticēju savām acīm, tam ko redzēju: lielu galdu, apklātu ar galdautu, saliktus plastmasas traukus un lielu bļodu ar mellenēm. Lielais zupas katls kopā ar lielu pavārnīcu bija nolikts blakus uz celma. Un tad tas notika atkal, 23. Psalms. Tas notikās. Zupa tika salieta, mēs dzīvojāmies zaļā pļavā... (tikai neviens ienaidnieks pat tuvumā nebija manāms).
Pie ēšanas es saskaitīju 35 personas. Dažas vecākas kundzes teica: vāciešu zupa, skābais krējums trūkstot.
Viņi visi noteikti būtu vēl ilgāk līdzdarbojušies. Es biju patiesi laimīgs. Cik skaisti gan var būt vienā Mācītājmājā Latvijā! Ar priekšnojautu es jutu, ka šeit vēl ir tik daudz apputējušu Jēzus Kristus zināšanu apslēpts. «Tomēr! - es šeit atgriezīšos, pirms tam pie jums atbrauks mācītājs Bitenieks. Viņš ar jums runās par kristībām. Rudenī es atkal būšu te, vai taisīsim Kristību dievkalpojumu?" Atbilde: „ Būs kādi 20, kurus tev vajadzēs nokristīt. Vai tad mēs atkal vārīsim zupu?" ,
Līdzīgu piedzīvojumu bagātas un tomēr katrā vietā atšķirīgas bija aktīvo jauniešu tikšanās arī Valtaiķos un Snēpelē. Pēc svētdienas dievkalpojuma Aizputes Baznīckalnā atkal bija savādāk. Es nu esmu drošs: Dieva pasaule, kā to domāja Jēzus, ir daudz par daudz apputējusi - ar gruvešiem apklāta - bet šādas aktīvo jauniešu dienas uz kādu momentu izceļ Dieva pasauli atkal gaismā.
Klaus Looft